Atpakaļ

Ieva: Pasargā bērnu no traumām

Ne tikai patīkama un aktīva atpūta ir raksturīga skolēnu vasaras brīvlaikam. Diemžēl šai laikā dramatiski pieaug arī dažādu traumu skaits. Kā norāda ārsti: runāt ar bērniem par drošības jautājumiem nevar būt par daudz un par biežu.

Vasarās bērni traumas gūst vairāk nekā citos gadalaikos un tas ir loģiski, – bērniem mainās ierastais dzīves ritms un vide, viņiem daudz vairāk laika atliek ne tikai saviem hobijiem, bet arī delverībām.  Vecāku uzdevums būtu brīdināt, izskaidrot un novilkt sarkano līniju, lai bērni vasaru vēlāk varētu atcerēties ar prieku.  Šoreiz jautājumi, ko vajadzētu pārrunāt ar bērniem un pusaudžiem, ja  plānots, ka brīvlaiku viņi pavadīs  pilsētā.

Skrituļi, skeiti un velosipēdi

Ir tikai loģiski, ka, pat visu vasaru pavadot pilsētā, bērns telpās vien nesēdēs. Tas pat nav vēlams, jo bērniem un jauniešiem nepieciešams svaigs gaiss un kustības. «Neviena aktivitāte pati par sevi nav slikta, jānodrošinās ir vienīgi ar aizsarginventāru. Ja tiek pirktas skrituļslidas vai skrituļdēlis, tad vienmēr komplektā ar ceļu, elkoņu, plaukstu sargiem un, protams, ķiveri. Taču jāatceras, ka iemācīt lietot aizsargus var vienīgi vecāki paši ar savu piemēru. Ja vecāki paši tos nelieto, agri vai vēlu bērni iebildīs: jums ķiveru nav, kāpēc gan mums tā būtu jāvalkā?!» uzsver Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Jānis Upenieks. Jāņem vērā, ka jo īpaši traumatismam pakļauti skolēni, kas sasnieguši prepubertātes vai pubertātes vecumu: viņos plosās hormoni, parādās pārgalvība, arī spītnieka gars, kas liek protestēt pret pieaugušo uzliktajiem nosacījumiem. Tāpēc, ja aizsargu lietošana nebūs kļuvusi par pašsaprotamu ieradumu līdz šim vecumam, vēlāk mēģināt pusaudzi vest pie prāta jau var izrādīties par vēlu. Jāņem vērā, ka šis ir vecums, kad jaunieši pārbauda arī savu fizisko iespēju robežas – skrituļojot tiek veikti dažādi triki, lai to nodemonstrētu vienaudžiem. Ja ceļa segums ir nelīdzens vai laikus nav pamanītas, piemēram, notekūdeņu apmales, kas nav vienādā līmenī ar ceļa segumu, pastāv risks, ka jaunietis var zaudēt līdzsvaru un gūt traumas. Protams, ka traumēties iespējams arī tad, ja aizsargi lietoti, taču tad gūtās traumas nebūs tik nopietnas.

Līdzīgi ir arī, iegādājoties velosipēdu. Kā bērniem, tā vecākiem tie būtu jāpērk komplektā gan ar atstarotājiem (ja ar to velosipēds nav jau aprīkots), gan ķiveri.

Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāve Valda Kjaspere norāda: vēl pirms garā vasaras brīvlaika vecākiem kopā ar bērnu vajadzētu izbraukt iespējamos maršrutus, vienlaikus bērnu brīdinot par bīstamajām vietām, kam jāpievērš īpaša uzmanība. «Likumdošana paredz, ka bērns no desmit  gadu vecuma var patstāvīgi pārvietoties ar velosipēdu bez vecāku klātbūtnes. Tā ir laba fiziskā aktivitāte, taču tikai tajā gadījumā, ja bērns zina drošības noteikumus. Ir otra galējība – vecāki, kas uzsver, ka bērnam nekad velosipēdu neiegādāsies, jo tas ir pārāk riskanti. Taču viņi neiedomājas par to, ka bērna draugiem velosipēds būs pilnīgi noteikti un bērni ar to var vizināties uz maiņām. Šādi vecāki paši liedz bērnam zināšanas, kas uz ceļa jāievēro, lai riteņbraukšana būtu droša,» stāsta Valda Kjaspere.

Līdz 12 gadu vecumam likumdošana paredz, ka bērns uz riteņa drīkst pārvietoties vienīgi ar ķiveri galvā. Kā liecina pieredze, saduroties ar negaidītu šķērsli ceļā, bērni nereti krīt ar galvu pāri riteņa stūrei. Tāpēc ķiverei ir labi jāpieguļ galvai, jābūt cieši piesprādzētai tā, lai nevarētu nobīdīties nevienā virzienā. Der iegādāties arī speciālos velosipēdistu cimdiņus: tie neslīd, tāpēc palīdz bērnam labāk noturēt stūri, savukārt kritiena gadījumā pasargā plaukstas no nobrāzuma. Jāatceras, ka aizsardzības līdzekļi ir jālieto vienmēr, jo tikai šādā veidā bērnam izstrādājas pieradums.

Spēles, rotaļu laukumi un grausti

Joprojām ir atsevišķi bērnu laukumi, kas palikuši mantojumā vēl no padomju gadiem – to dzelzs konstrukcijas sen jau salauztas, taču bērni joprojām turpina tajos kāpelēt. Par to bīstamību bērni būtu jābrīdina, vienlaikus parādot vietas, kur rotaļāšanās ir drošāka.

Ja pagalmā tiek spēlēta bumba, ir jāizrunā situācijas, kā rīkoties, ja bumba izripo uz ielas. «Jāņem vērā arī bērnu psiholoģiskās īpatnības: jo mazāks bērns, jo mazāka viņa spēja sadalīt uzmanību. Kad bērns spēlē bumbu un tā izripo uz ielas, viņš nereti redz tikai to, bet par auto satiksmi piemirst. Otrs aspekts: bērni nereti baidās no tā, ja ar bumbu kaut kas notiks, vecāki par to dusmosies, tāpēc nepadomā par drošību. Līdzīgi notiek arī, kad spēles tiek spēlētas parkos un bumba ieripo, piemēram, kanālā. Arī šajā gadījumā ar bērniem vajadzētu pārrunāt, ka katram var gadīties kāds misēklis un labāk zaudēt bumbu, nekā mēģināt to izķeksēt no ūdens,» uzsver Valda Kjaspere.

Savukārt vecāki bērni, bet jo īpaši pusaudži nenovērtē cita veida briesmas. Nepabeigtas un pamestas jaunceltnes vai grausti nereti kļūst par magnētu garlaicības māktiem vai asu izjūtu izslāpušajiem pusaudžiem. «Kariņi ir tikuši spēlēti visās paaudzēs un grūti iedomāties vēl piemērotāku vietu kā pamestas ēkas. Taču ir gadījumi, kad bērni krituši no liela augstuma un lauzuši locekļus, guvuši smagu smadzeņu satricinājumu vai arī stipri sagriezušies un guvuši grūti dzīstošas brūces,» saka Jānis Upenieks. Tomēr jaunieši var gūt ne tikai traumas, kas saistītas ar dažādu ēku konstrukciju nedrošību. 15 gadus vecā Ivara mamma Inese atceras: «Pagājušajā vasarā mans dēls ar savu draugu apzināti un mums, protams, nezinot, bija devušies uz blakus mikrorajonā esošo līdz galam neuzbūvēto ēku, lai to izpētītu. Taču viņi nebija rēķinājušies, ka tur pulcēsies rajona zieds – krietni par viņiem vecāki jaunieši. Zēnus saķēra, smagi piekāva un vēl beigās lika ar viņiem cīnīties...Šādi varmākas izklaidējās. Pēc tam puikām atņēma naudu, telefonus un piedraudēja: ja kādam ziņos, viņus atradīs un nogalinās. Abiem puikām bija ļoti smagi ievainojumi, mēs pat brīnījāmies, ka viņi paši saviem spēkiem spēja pārnākt mājās.»

Ceļi un dzelzceļš

Visvairāk negadījumu kā uz autoceļiem, tā dzelzceļa līnijām notiek blīvi apdzīvotās vietās. Lai gan par drošību daudz tiek runāts, kļūdas joprojām visbiežāk ir tās pašas vecās. Piemēram, bērns ielas pretējā pusē ierauga tirgojam saldējumu un neskatoties skrien pāri ielai. Vai arī paši vecāki ar savu piemēru ir ierādījuši, ka šķērsot ielu var arī pie aizliedzošā signāla, ja tuvumā nav saskatāmas mašīnas. «Tāpat nereti, kad bērnam jāizkāpj no vecāku vadītā auto kaut kur pusceļā, vecāki nenokontrolē, vai bērns no  auto izkāpj ietves pusē. Dažkārt, neskatoties, vai garām netraucas auto, bērns izlec uz brauktuves,» stāsta Valda Kjaspere.

Arī Latvijas dzelzceļa Tehniskās inspekcijas galvenais tehniskais inspektors Dainis Zvaners stāsta, ka par spīti plašajai informācijai, joprojām ir novēroti pietiekoši daudz gadījumi, kad vecāki paši rauj bērnu pāri sliedēm, lai gan vilciens strauji tuvojas, bet jaunās māmiņas, par spīti nolaistajai barjerai, cenšas sliežu ceļu šķērsot ar visiem bērnu ratiem. «Gan pareizo, gan nepareizo uzvedību bērns mācās no vecākiem. Nevar paši ar bērnu pie rokas skriet vilcienam pa priekšu un teikt: «Bet tu gan tā nedari!» Bet par pieaugušajiem dažkārt var pabrīnīties, – pie aizliedzošā signāla tiek šķērsota pārbrauktuve, tiek līsts zem preču vilcienu vagoniem, lai tik ātrāk nokļūtu pretējā pusē. Dzelzceļa stacijās parādās arvien vairāk video novērošanas sistēmu un tas, ko mēs redzam, neliecina par pieaugušu cilvēku saprātu. Piemēram, ir vakars, deg sarkanais aizliedzošais signāls, bet cilvēks, galvu nepaceļot, iet apkārt barjerai. Reiz viens vīrietis, kad tuvojās vilciens, pirms pārbrauktuves stūma velosipēdu. Vīrietis šai brīdī pamanīja, ka vilciens tuvojas, bet tā vietā, lai apstātos, sāka skriet sliedēm pāri! Un nonāca zem vilciena!» stāsta Dainis Zvaners.

Diemžēl arī pieaugušajiem nereti raksturīga īstermiņa domāšana: rēķināties ar to, ka vari nokavēt piecas minūtes, bet nepadomāt, ka, šķērsojot neatļautā veidā sliežu ceļus, iespējams gūt smagas traumas vai pat zaudēt dzīvību. Statistika liecina, ka vairāk nekā puse no visiem negadījumiem uz dzelzceļa, beidzas letāli. Taču arī pārējos gadījumos traumas ir smagas – zaudēti locekļi, garīga atpalicība pēc nopietnām galvas traumām. Arī bērniem būtu jāskaidro, ka vilciens sver tūkstošiem tonnu un tā bremzēšanas ceļš ir 200-700 metru, tāpēc tā priekšā nedrīkst izskriet. Šķērsojot dzelzceļu, galva ir jāpagriež uz abām pusēm, lai pārliecinātos, vai netuvojas vilciens. Vietās, kur ir vairāki sliežu ceļi, par drošību jāpārliecinās, pirms katra sliežu ceļa. Savukārt, gaidot vilcienu, jāstāv metru no perona malas: jo mazāks bērns un mazāka viņa ķermeņa masa, jo lielāka iespēja, ka ar gaisa plūsmu viņš var tikt parauts zem vilciena.

Ar bērniem vajadzētu pārrunāt arī dažādus nelaimes gadījumus, kas notikuši pārgalvības dēļ. Piemēram, traumēti tikuši bērni, kas pārbaudījuši savu varonību: sacentušies, kurš ilgāk nostāvēs uz sliedēm, kad pretim tuvojas vilciens. Pirms vairākiem gadiem bija gadījums, kad pusaudzis mēģināja pieķerties lēni braucošam vilcienam, bet nenoturējās, krītot pakļuva zem riteņiem un zaudēja kāju. Savukārt nesen Tukumā uz elektrovilciena jumta tika atrasts miris cilvēks. Viņš tur bija uzkāpis, lai sevi nofilmētu, bet pieskārās elektriskajam vadam un gāja bojā. Svarīgi šādas situācijas būtu ar bērnu pārrunāt, jo diemžēl prakse liecina, ka cilvēki, kas mēģina veikt pārgalvīgus trikus un tos nofilmēt, nereti safilmēto materiālu ievieto internetā, kur tas pārējiem ir brīvi pieejams. Līdz ar to vecāki nevar būt droši, ka bērniem neradīsies vēlme to atkārtot.

Taču jāņem vērā, ka arī bērni spēj izdomāt neticamus scenārijus, kā pakutināt sev nervus, piemēram, dzelzceļam tuvu augošā kokā iesiet striķi un, kad tuvojas vilciens, tajā šūpoties. Ir bijui situācijai, kad bērni no pārvada braucoša vilciena priekšā nolaiž virvē iesietu cilvēka mulāžu... Tas tikai liecina, ka vecākiem nepārtraukti jābūt modriem.

Runājot par drošību uz ceļa, bērni būtu jābrīdina arī par to, ka mūzikas klausīšanās uz austiņām ārpus mājas nav vēlama. Šķērsojot ielu, it īpaši vietās, kur ir slikta redzamība, automašīna, kas tuvojas lielā ātrumā, parasti ir vispirms dzirdama, nevis redzama. Arī šķērsojot dzelzceļu, mūziku klausīties var būt pat ļoti bīstami. Pirms vairākiem gadiem uz dzelzceļa sliedēm kāds puisis tika smagi traumēts tikai tādēļ, ka viņš skaļi klausījās mūziku un nedzirdēja nākoša vilciena brīdinājuma signālu. Gūtās traumas dēļ viņam bija jāpamet skola, jāmācās no jauna runāt, ēst, staigāt, lasīt, kā arī sadzīvot ar pilnīgu atmiņas zudumu. Savukārt puiša māsai nav mazāk smagi, viņa uzskata: kad notika avārija, viņas brālis nomira, pašlaik blakus ir gluži svešs cilvēks. Palicis vien smaids un kāds žests, bet tas ir cits cilvēks, ne vairs brālis, kas kādreiz bija.

Elektrība

«Līdz pagājušajam gadam mums jau likās, ka iestājies pamiers un bērni vairs negūst augstspriegumu traumas kā tas bija 90. gadu vidū. Taču pērn atkal viens bērns guva smagu elektro traumu,» saka Jānis Upenieks. Tāpēc, lai arī šķiet, ka to jau visi zina, bērniem jāatkārto, ka nedrīkst mēģināt iekļūt transformatora būdās, kāpt elektrības vados, laist pūķus elektrolīniju tuvumā, kā arī tuvoties teritorijām, kur redzama melna zibens zīme uz dzeltena fona, jo tā brīdina, ka teritorija ir bīstama.  Aizliegums būtu arī jāizskaidro: ja cilvēks pieskaras augstsprieguma vadam, elektronu plūsma plūst cauri cilvēka ķermenim, apdedzinot un uzkarsējot audu šķiedras, šādi izraisot smagus bojājumus. Tā kā šai brīdī cilvēka muskuļi saraujas, viņš nespēj no elektrības vada atrauties. Turklāt vienlaikus saraujas arī elpošanas muskuļi, līdz ar to var apstāties arī elpošana.

Bērnam arī būtu jāzina: ja ar kādu no draugiem gadās nelaime, nepieciešams saukt glābējus, zvanot pa telefonu 112.

Fakti:

  • Bērnu skaits, kuri guvuši dažādas traumas, arvien pieaug. Bērnu slimnīcā 2011. gadā palīdzība tika sniegta 19 144 bērniem, kuri guvuši dažādas traumas, 2012. gadā – jau 21 125 bērniem, savukārt pērn to skaits pieauga līdz 23 477 bērniem.
    Vidēji 10% bērni no kopējā traumu skaita gūst ļoti nopietnas traumas, kas prasa ārstēšanos slimnīcā un ilgāku atlabšanu.
  • Bērni vecumā līdz 14 gadiem ceļu satiksmes negadījumos kā pasažieri 2003. gadā  dzīvību zaudēja 7 un 260 tika ievainoti, savukārt 2013.gadā bija 3 bojā gājušie un 238 ievainotie.
  • Starp nepilngadīgiem velosipēdistiem un mopēda vadītājiem 2003. gadā bija 5 bojā gājušie un 88 ievainotie, tad 2013. gadā bija viens bojāgājušais un 69 ievainotie.
  • Kā gājēji uz ceļiem 2003. gadā gāja bojā 4 bērni, bet ievainoti tika 379, savukārt 2013. gadā bojā gāja viens, bet ievainoti tika 176 bērni vecumā līdz 14 gadiem.
  • Nelaimes gadījumi uz dzelzceļa 2010. gadā reģistrēti 42, no tiem 30 ar letālu iznākumu, savukārt 2013.gadā 27, no kuriem ar letālu iznākumu bija 17, tostarp 2 bērni. Biežākie iemesli, kāpēc notiek nelaimes gadījumi, joprojām ir staigāšana pa paaugstinātas bīstamības teritoriju – sliežu ceļiem un to šķērsošana neatļautās vietās, atrašanās bīstami tuvu braucošam ritošam sastāvam, gājēju pārejas šķērsošana laikā, kad brauc vilciens.